Šampanieša korķu vēsture aizsākās 17. gadsimtā. Tajā laikā vīndari Šampaņas reģionā šampanieša vīnu aizzīmogošanai sāka izmantot korķi. Pirms tam vīni parasti tika noslēgti, izmantojot niedru zāli vai ugunsdzēsības krāsu, taču šīm metodēm bija daudz trūkumu, piemēram, viegla vīna oksidēšanās, noplūde un tā tālāk.

Korķa parādīšanās šīs problēmas atrisināja. Tas ir izgatavots no korķa ozola mizas, kuras priekšrocības ir zems blīvums, zema ūdens uzsūkšanās un laba elastība, un tā var efektīvi novērst vīna oksidēšanos un noplūdi. Turklāt uz korķa esošās mikroporas ļauj vīnam būt vidēji skābekļa caurlaidīgam, kas veicina vīna nobriešanu.
Šampanieša korķu izstrādes gaitā notikušas arī interesantas izmaiņas. Piemēram, lai palielinātu berzi starp korķi un pudeles muti un lai korķis neizspļautos zem spiediena pudeles iekšpusē, cilvēki sāka veidot korķi sēnes formā. Šī korķa forma oglekļa dioksīda ietekmē izplešas pēc tam, kad tas ir ievietots pudeles mutē, tādējādi labāk noslēdzot pudeles muti.

Laika gaitā šampanieša korķu izgatavošanas process ir pilnveidots un pilnveidots. Mūsdienās šampanieša korķus bieži veido vairāki dažādi dabīgā korķa veidi, kam pievienoti tādi materiāli kā pārtikas silikons, lai uzlabotu to blīvēšanas īpašības un izturību.
Kopumā šampanieša korķu vēsture un attīstība ir cieši saistīta ar šampanieša gatavošanas tehnoloģiju. Tā nepārtraukta uzlabošana un inovācija nodrošina ne tikai šampanieša kvalitāti un garšu, bet arī sniedz nozīmīgu ieguldījumu šampanieša attīstībā.